Kamēr biju Krētā, kā arī pirms tam un vēl pirms tam, lasīju Gromova un laulāto Djačenko grāmatas. Tiem, kas nav lietas kursā, tie ir vadošie Krievijas fantasti. Tālāk runa būs par Gromovu, nevis par Krētu, tāpēc, ja negribas, nelasiet.
Jā, es nespēju sevī pārvarēt kaislību lasīt visādu drazu noderīgu lietu vietā. Nē, fantastika nav noderīga, jūs kļūdījāties. Tas, kas jums šķiet dziļas filozofiskas domas – ir parasts, vienkārši mietpilsonim saprotami apstrādāts spilgtu ideju apkopojums, nav svarīgi, sagrābstītu vai pašrocīgi izdomātu. (Rakstnieks, acīmredzami, daļēji domā ar rokām, tāpēc tā nav runas kļūda).
Esmu tālu no tā, lai grāmatām piedēvētu tīri izklaidējošu funkciju, taču nevajag tās pārvērtēt. 100 izlasītas daiļliteratūras grāmatas – tā ir tikpat liela pieredze kā dažas dienas reālas darbības, un daudz lielāka smadzeņu piediršana ar nevajadzīgo. Cita lieta ir zinātniskās un izzinošās grāmatas, taču es, lūk, nevaru sevi piespiest lasīt tās regulāri.
Ja turpina spriedelēt, atsauksme blogā par fantastiku – tas ir nedaudz vairāk kā statiskais troksnis. Tomēr es rakstu žurnālu prieka pēc, tāpēc, kamēr tas mani grafomāniski priecē, es rakstīšu.
Gromovs – cilvēks, kurš tiecas uz klasisko ZF, ar uzsvaru uz vārdu “zinātniskā”. Attiecīgi viņš pedantiski apraksta visus tehniskos knifus un fiziskos efektus, nekur negrēkojot pret realitāti un sekojot fizikas mācību grāmatām. Otrā viņa ideja – cilvēki, kas nonākuši sarežģītā situācijā, un ko viņi tajā darīs. Principā lielākajā daļā grāmatu cilvēki ir sarežģītās situācijās, citādi lasītājam nav interesanti, taču te autors pats vienmēr uz to liek uzsvaru savās intervijās.
Tātad – Gromovs, protams, ir labs autors (te neiztikt bez pretīgi skanošām atrunām: priekš fantastikas, priekš krievu). Vietām – garlaicīgi, pārāk jau nu mokošā apstākļu, lietu un to mijiedarbības apraksta dēļ. Turklāt bieži ir tāda sajūta, ka grāmata beigusies, bet nekas tā arī nav noticis. Vēl – liels, un, galvenais, klajš uzsvars uz ideju “cilvēki sarežģītos apstākļos”. Tas nav pats labākais kruķis. Manuprāt, rakstniekam nevajadzētu tik truli un klaji ekspluatēt kādas tiešas idejas, un vēl stāstīt par to intervijās. Es, starp citu, esmu postmodernisma izlutināts. Nu un pēdējais – kad autors dažkārt mēģina visai reālistiskajai pasaulei piepīt klāt kaut ko krasi atšķirīgu, kam būtu jāparāda viņa fantāzijas lidojums, ar labu tas nebeidzas. Kļūst skaidrs, ka laist krāsainus fantāziju burbuļus – tā nav viņa nodarbošanās, viņam labāk piestāvētu hēlija baloni, bet vislabāk vispār gaisa baloni ar gondolu un degli, kā arī pievienotu to darbības aprakstu. Jo tās ir dažādas profesijas – ticami aplēst nākotnes cilvēku dzīvi, atspiroties no šodienas, vai palaist savu prātu brīvā lidojumā, lai spētu iztēloties to, kā tagad pat teorijā nav. Pēdējo prot pat retais rietumu fantasts. Lai cik dīvaini tas nebūtu, Djačenko arī to māk. Bet jebkurā gadījumā – kad uz papīra radi kaut ko neiedomājamu, nākas upurēt reālistiskumu. Tā atkal ir realitātes dialektikas izpausme, kā es to saprotu. Ir lietas, kas nevar būt kopā Visuma fundamentālās uzbūves dēļ (atvainojiet, ja tas izklausās patētiski, es domāju gluži ikdienišķi, kad to rakstu). Parasti šīs lietas ir saistītas, un, ja noņem vienu, pievieno otru.
Cikls “Nostrādne līdz atteicei” – garlaicīgi tomēr, lai arī jaudīgi.
Cikls tūkstoš un viena diena – te autors ir neslikti pafantazējis, bet pazaudējis reālistiskumu, un beigās vispār vairs nav smieklīgi. Ko darīt, citādi ir sarežģīti.
Skaitļotājs – garstāsts, veiksmīgs, līdzīgs Lost, ar galveno varoni “Bena” garā. Lasīt var, jo apjoms nav uzpūsts.
Rīt iestāsies mūžība – nav īsti saprotams, kāpēc uzrakstīts. Bet es nemīlu tehnodetektīvus ar sazvērestībām un visu to.
Aizliegtā pasaule - pieredze pseidofentezī, atkal jau garlaicīgi, lai gan vietām arī smieklīgi.
Svētā Vita menuets – ne vainas, bet atkal, bāc, pagarlaicīgi. Es neprasu kosmiskas impērijas un kaujas, bet vai kaut nedaudz var atdzīvināt darbību?
Mīkstā nolaišanās – atkal visu grāmatu nekas nenotiek, apnicis.
Feodālis - te autors tomēr ir paizklaidējies un pafantazējis, bet pat fantazē viņš kaut kā birokrātiski, bez lidojuma. Lasīt, starp citu, ir salīdzinoši interesanti.
Cikls “Islandes karte” – parodija par Akuņina daiļradi. Parodija – no vienas puses, žanrs vienmēr sekundārs, no otras – bezzaudējumu, ja autors ir labs stilists, daudz ko lasījis un apveltīts ar humora izjūtu. Šajā sērijā veiksmīgi apvienojās Gromova pedantiskums un reālistiskums detaļās, bet vienlaikus arī uzspļaušana reālistiskumam kopumā, nopietnībai un principam “cilvēki sarežģītā situācijā”.
Tā ka, ja pēkšņi nobriestat lasīt – sāciet ar “Skaitļotāju”. Ja iepatiksies – turpiniet, piemēram, ar Islandes karti, vai, ja nepatīk parodijas, ar “Nostrādni līdz atteicei”.